Pilsētu Kotoru kāds banālāks sadzīves aprakstītājs būtu nosaucis par “Melnkalnes piekrastes pērli” un “tūristu meku”. Bet es to saukšu par brīnišķīgu, labi saglabājušos un monumentālu fortezu, tas ir, cietoksni grieķu valodā (salasījos Krētā).
Iet iekšā cietoksnī, taisnību sakot, gribēja tālu ne visi. Vai tam par iemeslu bija karstums, social anxiety vai vienkārši garastāvoklis, paliek miglā tīts, bet liels paldies Maksam par to, ka viņš iet gribēja, un viņam līdzi devās vēl daži cilvēki, ieskaitot mani.
Vēl par fortezas apmeklējumu mūs stipri aģitēja tūriste no UK, kura šeit ieradās ar WizzAir. Es, kā īstens patriots, viņai paziņoju, ka uz Rīgu šī kompānija arī lido, un būtu gluži labi viņai kādreiz parādīties arī mūsu pusē.
Cietoksnis sākumā izskatās lūk šādi
Bet pēc tam lūk šādi
Īsa uzziņa par Kotoru. Iedzīvotāju skaits kopā ar Dobrotas pilsētu – 13 tūkst. Pilsēta hronikās tiek minēta jau gandrīz mūsu ēras sākumā. Cietoksni augšā uzbūvēja imperators Justiniāns vēl 535. gadā, bet lūk šīs sienas, ko jūs redzat, tika uzbūvētas Venēcijas republikas laikā, kurai pilsēta piederēja no 1420. līdz 1797. gadam.
Laineris “Jaunā Amsterdama”
Ja nu kāds nejauši nezina, “Jaunā Amsterdama” – Ņujorkas oriģinālais nosaukums. Par pēdējo pilsēta tika pārdēvēta 1664. gadā, pēc tam, kad to ieņēma angļi, par godu Jorkas hercogam, kurš pazīstams arī kā karalis Jēkabs II.
Svētā Trifona katedrāle, 1166
Pievērsiet uzmanību uzrakstam latīņu valodā. Ir taču saglabājies!
Mums – tūrisma objekts, bet cilvēkiem – vienkārši mājoklis
Kolorīts personāžs, droši vien no lainera
Jāsaka, ka lainerī bija pilns ar amerikāņu tūristiem, un viņi, kā parasti, uzreiz sāk komunicēt ar jebkuru cilvēku, kurš viņiem šķiet vairāk vai mazāk piemērots. Nācās viņiem pastāstīt, ka jā, mēs atbraucām ar veļukiem, un jā, tas ir karsti un grūti, bet nē, ne pārāk, un jā, citās Melnkalnes daļās arī ir interesanti, tur ir kalni, un jā, es saprotu, ka viņi tur nenokļūs, jo ir pensionāri un staigā tikai ar spieķīšiem, un arī tad netālu.
Maksa veļuks
Šaha Klubs Kotora!
Ele, tālu ne pirmais manis redzētais
Izskatās pēc bildītes no citas dzīves. Tā tas arī ir
Neaizmirsām mēs arī nopeldēties
Dūmers atsit roni, bet es sēžu ar pliku pakaļu
Blakus staigāja tūristi un vietējie, un viņus mūsu un Dūmera skats burtiski apbūra, vismaz pēc Maksa vārdiem, kurš no šīs izrādes guva ne mazums pozitīvu emociju. Starp citu, tāpat kā mēs paši.
Peldējāmies mēs ne reizi un ne divas vien, ūdens silts, bet ne pretīgi karsts
Pie peldvietām bija dušas apmazgāšanās rituāliem, bet nez kāpēc tās neapmazgāja
Koki aug tieši ārā no sienām
Apelsīni arī aug
Uzraksts vēsta: “Svešu mums nevajag, bet savu neatdosim”. Autors – Tito draugs
Atpakaļ atgriezāmies ar prāmi
Kas ir interesanti, gājējiem prāmis vispār ir bez maksas, bet lūk velosipēda pārvadāšana maksā ap eiro, precīzi neatceros.
Vēl, starp citu, pa ceļam mēs dzērām lielisku, nedārgu jogurtu litra pudelēs, bez aromatizētāju piedevām un cukura (vienkārši balts, kā kefīrs). Es to dievinu, un briesmīgi žēl, ka pie mums tāda jogurta ir maz, un tas nebūt nav tik garšīgs.
Plaši pazīstams un izplatīts kaktuss ar nosaukumu opuncija
Opuncijas augļi ir ēdami, ja nomizo mizu. No tiem taisa ievārījumu vai saldumus, un, ja ir vēlme, var uzvārīt limonādi vai pat dzīt kandžu. Es to ēdu Arizonā, un divas burciņas ievārījuma mēģināju atvest uz šejieni, bet koferi pazaudēja pārlidojuma laikā.
Prāmis pieder pilsētai ar krievvalodīgajai ausij ne pārāk labskanīgu nosaukumu Perasta
Lieliska laikmetīgā māksla
Pret vakaru, ap pulksten 18-19, mēs beidzot tikām līdz mašīnai, bet es nedaudz atpaliku un apmaldījos. Nācās visiem mani diezgan ilgi gaidīt, bet neviens neko sliktu nepateica, nesūdzējās un nelamājās, par ko milzīgs visiem paldies.
